Šobrīd Daugavpilī

Vēsture

Pēdējo reizi informācija atjaunota 07.11.2018, 14:58

Daugavpils, Latvijas otrā lielākā pilsēta, atrodas Daugavas upes krastā valsts dienvidaustrumu daļā 232 km. attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas. Pilsēta vairākkārt ir mainījusi nosaukumu: Dinaburga (1275 – 1656; 1667 – 1893), Borisogļebova (1656 – 1667), Dvinska (1893-1920), Daugavpils (no 1920.g.).

Pilsētas vēstures pirmsākumi meklējami viduslaikos, kad latvju zemes iekaroja vācu krustneši. Atskaņu hronikā minēts, ka Dinaburgas pili 1275. gadā dibināja Livonijas ordeņa maģistrs Ernsts fon Ratcburgs pie tirdzniecības ceļa, kas atradās uz krievu un poļu zemju robežām. Pils kļuva par svarīgu nocietinājuma punktu, kuram blakus izveidojās tirgotāju apmetne.

Dinaburgas pilij bija tik draudīgas pozīcijas attiecībā pret Polockas un Lietuvas kņazistu zemēm, ka krievu un lietuviešu karaspēki vairākkārt mēģināja to iznīcināt. Pirmās kaujas pils pakājē notika 1277. gadā, kad lietuviešu kņazs Troidens mēneša laikā bez panākumiem centās ielenkt ordeņa pili.

14.-15. gs. Dinaburgas pils vairākkārt tika pakļauta lietuviešu un krievu kņazu karaspēku uzbrukumiem, tā tika sagrauta un atkal atjaunota, jo pilij bija stratēģiski svarīga loma. Livonijas ordenis nežēloja līdzekļus pils nocietināšanai. 1347. gadā ordeņa maģistrs Gosvins Geriks nocietināja to ar četriem torņiem.

15. gs. sākumā Dinaburgas komturs kļuva par vienu no Livonijas ordeņa ietekmīgākajām uzticības personām. Šajā laikā, izmantojot Dinaburgas pils garnizonu, Livonijas ordenis vairākkārt iebruka krievu zemēs, draudot Pleskavai un Novgorodai. Tomēr, pēc to pievienošanas Maskavas kņazistei, Maskavas lielkņazs Ivans III, lai padarītu drošākas rietumu robežas, devās karagājienā uz Livoniju. 15. gs. sākumā Livonija zaudēja savu varenību un sākās pagrimuma laiki. 1481. gadā Ivana III karaspēks, kura aprindās bija 20 000 kareivju, citu pilsētu vidū uz laiku ieņēma arī Dinaburgas pili. Starp Ivanu III un ordeņa maģistru Valteru fon Plettenbergu tika noslēgts pamiers: saskaņā ar tā nosacījumiem, visas iekarotās teritorijas tika atgrieztas Livonijai, kurai, savukārt, 50 gadus bija jāmaksā nodevas Maskavas kņazistei. Šis līgums pagarināja Livonijas eksistences laiku vairāk nekā par pusgadsimtu. Un tikai Livonijas karš (1588. – 1582.g.g.) galīgi iznīcināja novārdzināto valsti.

16. gs. 2. pusē Livonija vairs nevarēja atvairīt krievu karaspēka uzbrukumus un vērsās pēc palīdzības pie Polijas. 1559. gadā kopā ar citiem cietokšņiem Dinaburgas pils tika nodota ķīlā poļu karalim Sigizmundam II Augustam. 1561. gadā Livonijas ordenis beidza savu eksistenci. Uz diviem gadsimtiem (1561. – 1772.g.g.) Latgale kļuva par poļu provinci – Inflantiju. 1566. gadā, pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas, kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Polijas-Lietuvas karaļvalstī, Dinaburga kļuva par Inflantijas vaivadijas centru un ieguva savu ģerboni.

1577. gada 11. augustā pili ieņēma Ivana Bargā karaspēks. Livonijas kara laikā, kas ilga daudzus gadus, Dinaburgas pils un tirgotāju apmetne tika izpostīti. Uz to brīdi pils, kurai apritēja jau 300 gadu, zaudēja militāro nozīmi.

Tomēr robežposteni, kur saskārās Krievijas un Polijas intereses un līdz kuram reizumis nonāca zviedri, nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 km no vecās pils lejup pa Daugavu Ivans Bargais sāka jauna cietokšņa celtniecību. Krievijas cara karavīru būvētais cietoksnis Šuņupes krastā, tāpat kā visa Latgale, pēc Livonijas kara nonāca Žečpospolitas pakļautībā. 1582. gadā Žečpospolitas valdnieks Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību. Jezuītu misionāru izvietošanās Dinaburgā ienesa nozīmīgas pārmaiņas pilsētas attīstībā, tai kļūstot par Latgales kristīgās misijas centru.

Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga tika nozīmēta par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. Attīstījās pilsētas ekonomika, to pārvaldīja karaļa iecelts maģistrāts un četri padomnieki.

Šajā laikā par Baltijas zemēm cīnījās Žečpospolita, Krievija un Zviedrija. 1600. un 1655. gadā jauno Dinaburgas cietoksni un pilsētu ieņēma zviedri.

1656. gadā starp Krieviju un Zviedriju norisinājās kaujas pie Daugavas. Sv. Borisa un Gļeba dienā krievi ieņēma Dinaburgu, un cars Aleksejs Mihailovičs pilsētu pārdēvēja par Borisogļebovu. Sākās cietokšņa atjaunošanas darbi, uzcēla Borisa un Gļeba koka baznīcu, un pilsētā atgriezās iedzīvotāji, bet jau visai drīz, 1667. gadā, Dinaburga tika atdota Žečpospolitai un pārveidota par Latgales administratīvo centru un bīskapu rezidenci. Jezuītu aktīvas darbības rezultātā parādījās katedrāle un katoļu garīdznieku skola, te uz dzīvi pārcēlās poļu muižniecība.

Jauns pārbaudījums pilsētai bija 18. gs. sākums. Ziemeļu kara (1700. – 1721.g.g.) rezultātā notika lielas pārmaiņas Baltijas politiskajā kartē. Karš sākās 1700. gadā ar Krievijas sabiedroto, sakšu karaspēka, neveiksmīgu uzbnrukumu Rīgai. Šajā laikā sakšu karaspēks apmetās uz dzīvi Dinaburgā. Kara sekas bija briesmīgas: vietējos iedzīvotājus piemeklēja posts un nabadzība, strauji izplatījās slimības un sākās epidēmijas. 1710. gadā Latgalē plosījās mēris, kas nopietni skāra arī pilsētu. Teju viss Dinaburgas garnizons gāja bojā, cietoksnis bija atbruņots, lielgabali aizvesti uz Viļņu. Šajā laikā sākas cietokšņa pagrimums.

1772. gadā, pēc Pirmās Polijas dalīšanas, Dinaburgu pievienoja Krievijai, tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu. Pēc tam tā tika iekļauta Vitebskas guberņā.

Lielas pārmaiņas pilsētas dzīvē nāca līdz ar jaunā Dinaburgas cietokšņa būvniecību. 1810. gadā, saasinoties Krievijas attiecībām ar Franciju, bija nolemts Dinaburgas nelielo cietoksni pārbūvēt par pirmās klases cietoksni ar aizsardzības joslu. Līdz kara sākumam 1812. gadā būvdarbi vēl nebija pabeigti, taču arī līdz galam neuzceltajam cietoksnim bija svarīga loma Krievijas ziemeļrietumu robežu aizsardzībā. Pēc kara cietokšņa būvniecība turpinājās, 1833. gada maijā notika tā svinīgā iesvētīšana, bet ēku un nocietinājumu būvniecība turpinājās līdz 1878. gadam.

Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ienesa dzelzceļa izbūve - 1860. gadā dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava savienoja Dinaburgu ar Pēterburgu, bet 1862. gadā ar Varšavu, 1861. gadā sliežu ceļš savienoja Rīgu un Dinaburgu. 1893. gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku.

19. gs. beigās – 20. gs. sākumā Dvinska kļuva par Krievijas Ziemeļrietumu daļas lielāko rūpniecības un kultūras centru. 1913. gadā pilsētā dzīvoja 112 848 cilvēki (vairāk, nekā Minskā).

1. pasaules kara laikā Dvinska bija piefrontes pilsēta, te dislocējās 5. krievu armijas štābs. Pilsēta pamatīgi cieta karadarbību rezultātā, iedzīvotāju skaits strauji saruka, daudzas ražotnes tika pārceltas prom. No 1918. gada februāra līdz decembrim Dvinskā dislocējās vācu karaspēki, pēc tam pilsētu ieņēma boļševiki.

1920. gada 3. janvārī, apvienojoties Latvijas, Lietuvas un Polijas karaspēkiem, pilsēta tika atbrīvota un ieguva pašreizējo nosaukumu – Daugavpils.

Latvijas Republikas laikā uzplauka pilsētas ekonomika un kultūras dzīve. Daugavpilī dzīvoja: latvieši 34%, ebreji 25%, poļi 18%, krievi 18%, baltkrievi 3%. Pilsētā bija 602, galvenokārt nelieli, rūpniecības uzņēmumi.

1920. gados tika atvērts skolotāju institūts, Latgales tautas konservatorija, arodskola „Saule”.

1935. gadā Daugavas krastus savienoja Vienības tilts, bet 1937. gadā pilsētas centru sāka rotāt monumentāla un daudzfunkcionāla ēka – Vienības Nams, kurā atradās teātris, koncertzāle, bibliotēka, tipogrāfija, baseins un citas iestādes.

1940. gada jūnijā Latvijas Republika tika iekļauta PSRS sastāva, bet 1941. gadā padomju okupāciju nomainīja Hitlera režīms. Cietokšņa nocietinājumos vācieši ierīkoja ebreju geto un kara gūstekņu nometni „Štalag - 340”. Kara gados pilsētas teritorijā tika iznīcināts vairāk nekā 165 tūkst. cilvēku, vairāk nekā 70% pilsētas teritorijas tika pārvērsts drupās. 1944. gada 27. jūlijā Daugavpilī ienāca Sarkanā armija.

Pēckara gados Daugavpilī izvērsās lielu rūpnīcu celtniecība. Tika uzceltas lokomotīvju remonta, pievadķēžu, elektroinstrumentu u.c. rūpnīcas, to skaitā arī lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums Latvijā - Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca. No 1946. gada pilsētā darbojas tramvajs.

  1. gadā Daugavpilij pievienoja līdz tam patstāvīgo Grīvas pilsētu.

Daugavpils vēsture nosaka arī pilsētas tagadni. Joprojām pilsētas attīstības nozīmīgākais faktors ir ģeogrāfiskais stāvoklis. Daugavpils ir liels dzelzceļa mezgls, kas veicina arī rūpniecības attīstību. Daugavpilī darbojas vairāki lieli metālapstrādes uzņēmumi, attīstīta ir pārtikas un vieglā rūpniecība. Aktīvi darbojas vidējā un mazā biznesa sektors. Pateicoties Daugavpils Universitātei, 1988. g. atjaunotajam teātrim, kā arī dažādu kultūrnacionālu biedrību darbībai, Daugavpils ir kļuvusi par nozīmīgu Latgales kultūras un izglītības centru.

Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta, tā piesaka sevi ar vērienīgiem projektiem nākotnē un lieliem darbiem tagadnē.